reiz iekš meeting.oho.lv kaukādas dzejas sadaļas uzdūros unikālam garadarbam (un tā.. mm.. papildinājumam):

autore bija kaukāda dead_angel vai kas tāds, godīgi - neatceros :]

es staavu pasaules malaa
un aplido engjelis mani...
puukainiem spaarniem tas apsedz mani-
es iesliigstu komaa...
mana dveesele paceljas no manis un paarlido paari robezhai,
un noskataas uz to izgaazstuvi,
ko saucam par pasauli...
engjelis nonjem spaarnus no manis un pielido dveeselei manai:
"ko teixi?
kaa patiik?
skat cik tu skaista,
pat saljimusi bez sajuutaaam!"
vinjsh uzrunaa mani...
tik triis vardi atminjaa paliek-
"cik tu skaista!"
es tiecos pie engjelja,
bet vinjsh raujas prom:
"kaapeec muuc?
vai SMS raxtiisi?
kaut vai veestuli?"
noskatos vinjam es aciis...
vinjsh noskuupsta mani
ar taadu dimantu skatienu...
es pamostos tai izgaazstuvee,
ko saucam par pasauli,
ar vienu rozaa puuku rokaa,
uz puukas smalkaa drukaa
engjelja rokraxtaa:
"Cik tu skaista, mana miiljotaa!"
 

un lūk, te arī papildinājums (beigas ir īpaši jaukas):

Autors: Trejperdis_Blusa
 
Ir dzirdētas dažādas atklāsmes,
Ko ļaudis piedzīvo komā,
Tur vienus uz spārniem
eņģeļi nes,
Bet citi par velniem domā.
 
Nemaz jau gan nav tik svarīgi,
Vai tev ir
pūkas vai puve.
Jo, ja mēs raugāmies garīgi,
Ir pasaule izgāztuve.
 
Bet mani
nenieka tas netraucē,
Vai esmu skaidrā vai komā.
Man eņģeļi SMS adresē
Un redz
mani mīļotās lomā.
 
Jūs domājat - esmu svilpaste
Un prāts man kā rozīga pūka?
Nçē
- visa pasaule miskaste,
Un vienīgi es tajā smuka!