nu ko. rīt aborts. 7:30 man jābūt slimnīcā. no rīta, protams. laikam jau ka šonakt negulēšu, savādāk bail aizgulēties..

un man ir bail. ļoti, ļoti bail. bail no tā, kā tas būs. bail no sāpēm. bail no tā, ka anestēzija neiedarbosies - ja nu es pamostos operācijas laikā? ja nu vispār neaizmiegu? es nezinu, kā tas ir, man nekad iepriekš nau sanācis saskarties ar slimnīcām. esmu tikai gājusi ciemos pie draudzenēm, kuras šādu vai tādu iemeslu dēļ tur nokļuva. man ir bail no attieksmes. man ir bail no tā, kas būs, kad pamodīšos. man nebūtu bail ja es pēc tam vairs nepamostos, tas gan.
gluži saprotamas bailes no nezināmā.

un internetā viņi tikai raksta par to, ka sievietes pēc aborta pārdzīvo kaukādas garīgās sāpes un hvz vēl kautko. bet mani vairāk būtu interesējis tas, kā pēc tam ir tīri fiziski.. cik ļoti sāp, cik ilgi, kā un kapēc. labi, ka vismaz bija cilvēks, kurš man visu apstāstīja.

bet vienalga bail.

vienīgais, no kā man nau bail - ka man, iespējams, pēc tam vairs nevarēs būt bērni. tas man neko nenozīmē, nudien.

// un andris vēl to naudu pat nau dabūjis. bet nu es viņam pateicu, ka rīt jābūt un viss. mani neinteresē, kur un kā. ja māk nodzert un krogā kvernēt līdz 7iem rītā, mācēs arī atrast šos 30 ls.