nu viņš pie manis piegāja un mēģināja no manis nopirkt rāceņus, gribēja iemainīt pret tiem kartupeļus. izskatījās, ka tie nākuši no viņa pakaļas, kas visnotaļ oda drausmīgāk nekā Drēzdenes nāves nometne. lai mani pārliecinātu mainīties viņš sāka deklamēt savus kopotos rakstus par rāceņiem 10 sējumos. pēc pirmajām 10 rindiņām es viņam muti aizbāzu ar rāceni par laimi viņš nosmaka
es jau vairākus vakarus tā pats ar sevi tusēju. ceru, ka nekļūšu par alkānu. nenāk neviens pie manis. :( mjā, un pašam iet arī nekur negribās.
skapīti kārto? noderīgi. uzreiz atrodas daudzas sen meklētas (be nu jau vairs ne tik ļoti vajadzīgas) lietas. man arī derētu savu skapi sakārtot. citādi es viņā visu sagrūžu un pēc tam neko nevaru atrast.
Aiz trejdeviņām zemēm, trejdeviņām jūrām, trejdeviņām zemēm un kalniem dzīvoja skaista un laimīga princese. Viņa satika savu princi, apprecēja viņu un līdz mūža galam princese nepazina ne bēdu, ne skumju. Beigas.
well, kad mees ar maasu bijaam mazas, tad biezhi staastiijaamies paschsacereeto "pasacinju par asacinju". it goes something like this: reiz zvejnieks nokjeera zivtinju. vinjsch zivtinju apeeda un izkakaaja asacinju. garaam gaaja suniits un asacinju atrada. suniits apeeda asacinju un izkakaaja asacinju. naaca kakjiits. kakjiits apeeda asacinju un izkakaaja asacinju. garaam gaaja....(it's a neverending story;)