laikam beidzot man tomēr ar to ir jātiek galā.
jāpasaka nē. daudzkam.

es negribu nekādas attiecības, beigās man tas viss tāpat tikai nodara pāri. un es nemaz neesmu spējīga (sort of) uz ilgtermiņa attiecībām, es vienmēr riskēšu sāpināt ja ne sevi, tad to otru cilvēku noteikti.
savukārt tāda īstermiņa paspēlēšanās nodara pāri man.. jeb pareizāk sakot - es pati sev nodaru pāri. pārāk ātri pieķeros cilvēkiem, un pati pēc tam ar to nespēju tikt galā.
un.. ja tā padomā, tad man nemaz nevar būt nekādas prātīgās attiecības ar kādu. vīriešiem no manis nevajag to pašu, ko man no viņiem. jo nu.. man laikam vienārši vajag kādu, kas mani samīļotu, reizēm pasēdētu blakus.. nu tā kaut kā. sekss mani nespēj ieinteresēt. pārāk sāpīgi un bezjēdzīgi tas viss. (zinu, ka sm00x mani tagad nosauktu par frigidu kuci. laikam jau tā arī ir. so what?).

cik gan ilgi es sevi maldināšu? jā, man reizēm liekas, ka man kādu vajag. ka man kāds patīk. ka..
cik var? es pati sevi tādējādi tikai iznīcinu, un to apzinos. esmu pārāk vāja, lai sev pretotos, lai pretotos atmiņām un visām tām muļķībām.. man nepalīdz tas, ka APZINOS, ka nedrīkstu domāt par to un to, atcerēties, pakavēties atmiņās un sapņos. jo tā ir tikai apziņa. reāli jau es neko neizdaru, es turpinu sevi ar to nomocīt. laiks iet, bet nekas nemainās.

tāpat es zinu, ka tiem, kuri man patīk, kuriem esmu pieķērusies, ka viņiem mani nevajag. da kam vispār vajag :/
reizēm ir gribējies sevi sabojāt tiktāl, lai arī man pašai sevi vairs nevajadzētu.

un nav arī jēga tam, ko uzrakstīju. tāpat es ar sevi galā netikšu. SO FUCKING WHAT BĻE

i'm empty inside. te nekā vairs nav